12/04/2022
Būvvēsture
Rīgas pilsētas ūdensapgāde vēsturiski ir bijusi pašvaldības kompetencē. Rīgā 17. gs. ierīkoja pirmo centralizēto ūdensapgādes sistēmu, kas nodrošināja ūdensapgādi nocietinātajā pilsētas daļā (mūsdienās Vecrīga): 1617.–1620. gadā pirmo ūdens sūkņu staciju pie Smilšu grāvja uzbūvēja pēc Strasbūras būvmeistara Hansa Kristlera (Hans Jacob Kristler) projekta; 1662. gadā nākamo ar zirgiem darbināmo sūkņu staciju, kas ūdeni ņēma no Daugavas Grēcinieku ielas galā, būvēja pēc Dancigas (mūsdienās Gdaņska) būvmeistara Jakoba Jostena (Jakob Josten) projekta, un ūdenstorņa funkcijām pielāgoja vienu no pilsētas nocietinājuma torņiem – Zunderna torni (Sundertorn), izbūvējot tā augšdaļā ūdens tvertni – 243 mucu ietilpīgu un ar svinu izklātu koka rezervuāru.
Līdz ar pilsētas nocietinājumu nojaukšanu pēc Rīgas pilsētas virsinženiera un ūdensvada iestādes tehniskā direktora Viljama Veira (William Weir) 1859. gada projekta 19. gs. 60. gadu sākumā tika izbūvēta jauna – pēc kārtas otrā – centralizētā ūdensapgādes sistēma, kas ūdensapgādi nodrošināja plašākā pilsētas teritorijā Daugavas labajā krastā. Ar tvaiku darbināmās ūdens sūkņu stacijas kompleksu izveidoja pie jaunās ūdens ieguves vietas Krīdenera (Krüdener) dambja tuvumā – Maskavas ielā. Pēc V. Veira un vācu civilinženiera Alberta Šēnes (Albert Schöne) 1861. gadā izstrādāta projekta no 1862. līdz 1863. gadam vietējā mūrniekmeistara Vilhelma Krīgera (Wilhelm Krüger) izpildījumā uzcēla pirmo ūdens sūkņu staciju ar 40 metru augstu skursteni – augstspiediena torni (der hochdrukthurm mit Schornstein), kas tika dēvēts par ūdenstorni. Taču šajā tornī neatradās ūdens tvertne, tādēļ ūdens rezervju uzkrāšanai un patēriņa svārstību izlīdzināšanai pēc V. Veira 1867. gada projekta 1868. gadā uzbūvēja zemu, bet ietilpīgu (1417 m3) ūdens rezervuāru uzkalnā pie Rīgas–Daugavpils un Rīgas–Mīlgrāvja dzelzceļa sazarojuma – Lauvas ielā (mūsdienās Mazā Matīsa iela). Jau 19. gs. 80. gados tika izskatīta iespēja turpat blakus būvēt arī ūdenstorni, bet ideja īstenojās tikai 19. gs. beigās, kad 1897. gadā Maskavas ielā 196 bija uzbūvēta jauna ūdens sūkņu stacija, ko 1896. gadā projektēja vācbaltiešu izcelsmes arhitekts Karls Felsko (Karl Johann Felsko).
Pirmo Rīga pilsētas ūdenstorņu projektēšana tika pasūtīta vācu hidroinženierim Oto Incem (Otto Adolf Ludwig Intze), kurš 19. gs. 80. gados bija izstrādājis inovatīvu pieeju ūdenstorņu un dambju projektēšanā – t. s. Inces principu (Intze-Prinzip). O. Inces 1897. gada martā Āhenē sagatavotais projekts 42 metru augsta ūdenstorņa būvei ar 1700 m3 ietilpīgu Inces II tipa (Intze-Typ II) ūdens tvertni Rīgas pilsētas būvvaldē tika iesniegts un apstiprināts 09.05.1897. un pirmā ūdenstorņa būvniecības darbi Lauvas ielā tika pabeigti 1898. gada novembrī. Projekts otra (analoga) ūdenstorņa būvniecībai turpat līdzās tika iesniegts un apstiprināts 24.10.1897. un tā būvniecības darbi tika pabeigti 1899. gada maijā. Abu ūdenstorņu būvdarbus vadīja toreizējais ūdensvada iestādes inženieris Rūdolfs Frišs (Rudolph Frisch) un izpildīja vietējā mūrniekmeistara Frīdriha Hopfes (Friedrich Wilhelm Hopfe) būvniecības uzņēmums.
Ūdens kvalitāte 19. gs. beigās Rīgas pilsētā bija neapmierinoša, tādēļ 20. gs. sākumā tika būvēta jauna – pēc kārtas trešā – centralizētā ūdensapgāde sistēma un turpmāk augstas kvalitātes gruntsūdens tika piegādāts Rīgas pilsētai pa jaunizbūvētu gruntsūdens maģistrāli no Bukultiem. Rīgas pilsētas būvvalde 25.11.1902. apstiprināja jaunās ūdensapgādes sistēmas un pie Mazā Baltezera novietoto ar tvaiku darbināmās sūkņu stacijas ēku projektu, ko 1900. gada maijā Manheimā bija izstrādājis austriešu inženieris Oskars Smrekers (Oskar Smreker). Kad 26.11.1904. darboties sāka jaunā Baltezera sūkņu stacija, Maskavas ielas sūkņu stacijas kompleksa darbība tika pārtraukta, bet abi Maskavas priekšpilsētā (Moskauer Stadt-Teil) 19. gs. beigās uzceltie ūdenstorņi tika pievienoti jaunajai gruntsūdens apgādes sistēmai.
Pirmajos ekspluatācijas gados Baltezera sūkņu stacija ar ūdeni apgādāja pilsētas teritorijas centrālo daļu Daugavas labajā krastā, bet 1905.–1906. gadā tika pagarināta ūdens maģistrāle un turpmāk ūdensapgāde tika nodrošināta arī Sarkandaugavā un Pārdaugavā. Ūdensvads pāri Daugavai tika ierīkots uz dzelzceļa tilta un tilta posma pacelšanas brīžos ūdens padeve Pārdaugavā tika pārtraukta, tādēļ ūdens rezerves uzkrāšanas nolūkos tika plānots būvēt jaunu ūdenstorni Āgenskalnā (Hagensberg) – Alīses ielā. 1909. gadā projektu 37 metru augsta ūdenstorņa būvei ar 2000 m3 ietilpīgu Inces II tipa tvertni izstrādāja un tā būvdarbus vadīja vācbaltiešu izcelsmes arhitekts Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Ludwig Nikolai Bockslaff). Būvatļauja tika izsniegta 17.07.1909. Būvdarbi tika pabeigti 1910. gadā un tos izpildīja latviešu mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja būvniecības uzņēmums. Būvi ekspluatācijā nodeva 23.03.1911.
Ap 1910. gadu Rīgas rūpniecībā sākās jauns uzplaukuma periods, kas veicināja ražošanas apjomu un iedzīvotāju skaita pieaugumu, un 1911.–1913. gadā tika izbūvēta otra gruntsūdens maģistrāle no Bukultiem līdz Rīgai, kas puslokā aptvēra pilsētu, uzlabojot ūdens spiedienu pilsētas nomalēs, un tika plānota vēl viena ūdenstorņa būvniecība pie ūdens maģistrāles atzara Čiekurkalnā (Schreienbusch) – Pletenberga ielā (mūsdienās Gaujas iela). 1912. gadā projektu 54 metru augsta ūdenstorņa būvei ar 2000 m3 ietilpīgu Inces II tipa tvertni izstrādāja un tā būvdarbus vadīja V. Bokslafs. Būvatļauja tika izsniegta 29.05.1912. Būvdarbus izpildīja vietējā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga firma. Būvdarbi tika pabeigti 1913. gadā. Čiekurkalna ūdenstornis bija pēc kārtas ceturtais un reizē arī pēdējais no Rīgas pilsētas pašvaldības pasūtījumā 19. un 20. gs. mijā būvētajiem ūdenstorņiem.
Ūdens sūkņu stacija un augstspiediena tornis – skurstenis Maskavas ielā, Rīgā. Inženieri Viljams Veirs un Alberts Šēne. Fotoatklātne: 1863.–71. gads. (Šīs būves līdz mūsdienām nav saglabājušās: tornis nojaukts 1924. gadā).
Fotogrāfs Alfons Bērmanis. Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Āgenskalna ūdenstorņa būvniecība Alīses ielā 4, Rīgā. Arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1909. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.
Āgenskalna ūdenstornis Alīses ielā 4, Rīgā. Arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1911.–18. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Čiekurkalna ūdenstornis (arhitekts Vilhelms Bokslafs) un pilsētas pamatskolas ēkas (arhitekts Reinholds Šmēlings) Gaujas ielā, Rīgā. 1913.–20. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Arhitektūra
Par ūdenstorni dēvētais Maskavas ielas vecās ūdens sūkņu stacijas skurstenis – augstspiediena tornis (1861–1863, V. Veirs, A. Šēne; nav saglabājies līdz mūsdienām) – bija viens no izteiksmīgākajiem neogotikas stila paraugiem Rīgas industriālajā arhitektūrā: tam bija oktagonāla forma un tā fasādi rotāja arkatūru joslas, nišas un dzeguļi. Ņemot vērā, ka tornis funkcionēja arī kā skurstenis, tā ķieģeļu mūra fasāde nebija apmesta, bet dekoratīvos nolūkos fasādē ar atšķirīgas krāsas ķieģeļiem bija veidoti ģeometriski ornamenti (t. s. “konstruktīvā polihromija” – Lielbritānijā neogotikas arhitektūrā no 19. gs. 50. gadiem aizsākusies tendence – atdarināt Ziemeļitālijas viduslaiku arhitektūras paraugiem raksturīgo dekoratīvo iespaidu).
Maskavas priekšpilsētas ūdenstorņu (1897–1899, O. Ince, R. Frišs), Āgenskalna ūdenstorņa (1909–1911, V. Bokslafs) un Čiekurkalna ūdenstorņa (1912–1913, V. Bokslafs) fasādes risinātas stilistiskā ziņā atšķirīgi, taču visiem šiem četriem Rīgas pilsētas ūdenstorņiem ir līdzīga uzbūve: to Inces II tipa ūdens tvertnes būvētas no dzelzs plāksnēm, kas savienotas ar kniedēm; tvertņu daļā ēku ārsienas būvētas metāla karkasa konstrukcijā; balsta konstrukciju daļas mūrētas no ķieģeļiem; atbilstoši oriģinālajiem projektiem ūdenstorņu balsta apjomu iekšienē pagrabstāvos bija izbūvētas kurtuves un ogļu noliktavas, bet vairākos virszemes stāvos ierīkoti divu un trīs istabu dzīvokļi ūdensapgādes iestādes darbiniekiem (katrā dzīvoklī bija autonoma ieeja no kāpņu telpas, virtuve un lokveidā pa stāva perimetru izvietotas caurstaigājamas istabas).
Āgenskalna ūdenstorņa šķērsgriezuma zīmējums. Arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1910. gads.
Avots: Краткий обзор деятельности Рижской городской управы за 1910 г., Рига, Рижская городская управа, 1911.
Āgenskalna ūdenstorņa plānu zīmējumi. Arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1910. gads.
Avots: Краткий обзор деятельности Рижской городской управы за 1910 г., Рига, Рижская городская управа, 1911.
Vēlā historisma periodā celto Maskavas priekšpilsētas ūdenstorņu fasādes risinātas apaļloka stilā. Dekoratīvos nolūkos to fasādēs izmantoti dažādu krāsu ķieģeļi, turklāt fasādes krāsu sistēma ūdenstorņiem veidota savstarpēji apgrieztā veidā (20. gs. sākuma fotoattēlos redzams, ka no tumšāka ķieģeļa mūrētā dienvidpuses torņa apmetumā veidotās profilu joslas sākotnēji bija krāsotas gaišas, savukārt no gaišāka ķieģeļa mūrētā ziemeļpuses torņa profilu joslas – tumšas), kas, iespējams, norāda uz arhitektūrā ietvertu vēstījumu par šiem dvīņu torņiem kā šaha spēles figūrām (melno un balto torni) un par to cēlājiem kā stratēģiskiem pilsētas pārvaldītājiem un attīstītājiem. Kā tas bija raksturīgs historisma arhitektūrai, abu ūdenstorņu fasādēs metāla konstrukcijas bija paslēptas aiz retrospektīva noformējuma.
Vēlā jūgendstila periodā celto Āgenskalna un Čiekurkalna ūdenstorņu balsta apjomu mūri veido sarkanie ķieģeļi, cokolu daļa ir apšūta ar raupji tēstiem pelēkā šūnakmens blokiem, akmens portāli veidoti arhaiskās formās un jumti sākotnēji bija iesegti ar tumšiem slānekļa dakstiņiem: šāds materiālu lietojums atbilda dabiskuma un patiesīguma kritērijiem, kā arī ļāva izcelt atšķirīgo materiālu tekstūru, faktūru un krāsu efektus, kas bija raksturīgi paņēmieni ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūrā. Āgenskalna un Čiekurkalna ūdenstorņu arhitektūrā fasāžu dekoratīvais risinājums ir cieši saistīts ar konstruktīvo sistēmu: metāla karkasa konstrukcija, kurā būvēta tvertnes daļas ārsiena, sākotnēji fasādē bija ne vien eksponēta, bet arī estetizēta, proti, metāla karkasa slīpsijas un statņi bija krāsoti atšķirīgā, ar fonu kontrastējošā krāsā, radot dekoratīvu iespaidu; Āgenskalna ūdenstorņa piemērā tumši krāsotā metāla konstrukcija atgādināja pildrežģi jeb fahverku, kas kā retrospektīvs motīvs dekoratīvos nolūkos nereti tika izmantots ziemeļu nacionālā romantisma stilā projektēto ēku fasādēs. Āgenskalna ūdenstornis savā sākotnējā veidolā ir vērtējams kā viens no izcilākajiem ziemeļu nacionālā romantisma paraugiem Rīgas arhitektūrā. Savukārt Čiekurkalna ūdenstornis ir izcils Rīgas vēlā jūgendstila arhitektūras paraugs, kurā sintezēti dažādu stilu formālie paņēmieni: līdzās minētajiem ziemeļu nacionālā romantisma paņēmieniem, izmantoti jūgendstilam raksturīgi formālie paņēmieni (uzsvērta vertikalitāte, sarežģīti veidotas divpakāpju jumta konstrukcijas, noapaļots siluets), kā arī neoklasicisma paņēmieni (pilastri). Apkārtējās pilsētvides konteksta nozīmi Čiekurkalna ūdenstorņa arhitektūras projektēšanā uzrāda izvēlētā fasādes krāsu kombinācija (sarkans ķieģeļu mūris kombinācijā ar balti krāsotu apmetumu pilastru daļā), kas sabalsojas ar līdzās esošās pilsētas pamatskolas ēkas arhitektūras stilistiku (1911–1912, arhitekts Reinholds Šmēlings, Reinhold Georg Schmaeling).
Visu Rīgas pilsētas ūdenstorņu fasādes rotā Rīgas pilsētas ģerboņa atveidi, kas apliecina ēku piederību Rīgas pilsētai.
Čiekurkalna ūdenstornis (arhitekts Vilhelms Bokslafs) un pilsētas pamatskolas ēkas (arhitekts Reinholds Šmēlings) Gaujas ielā, Rīgā. 1937. gads.
Fotogrāfs Roberts Johansons. Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Ūdens sūkņu stacija un augstspiediena tornis – skurstenis Maskavas ielā, Rīgā. Inženieri Viljams Veirs un Alberts Šēne. Tērauda gravīra pēc Roberta Borharta fotogrāfijas. N. v. 1863. gads. (Šīs būves līdz mūsdienām nav saglabājušās: tornis nojaukts 1924. gadā).
Avots: Rigascher Almanach für 1864., Riga, W. F. Häcker, 1863.
Maskavas priekšpilsētas ūdenstorņu fasādes zīmējums. 1897. gads. Inženieris Rūdolfs Frišs.
Avots: Енш, А. К., Новый грунтовый водоповод в гор. Риге, Рига, Строитель, 1909.
Maskavas priekšpilsētas ūdenstorņu šķērsgriezuma zīmējums. 1897. gads. Inženieris Rūdolfs Frišs.
Avots: Енш, А. К., Новый грунтовый водоповод в гор. Риге, Рига, Строитель, 1909.
Maskavas priekšpilsētas ūdenstorņu šķērsgriezuma fragmenta zīmējums (tvertnes balsta gredzena vieta). 1897. gads. Inženieris Rūdolfs Frišs.
Avots: Енш, А. К., Новый грунтовый водоповод в гор. Риге, Рига, Строитель, 1909.
Āgenskalna ūdenstornis Alīses ielā 4, Rīgā. Arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1910.–1911. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Краткий обзор деятельности Рижской городской управы за 1910 г., Рига, Рижская городская управа, 1911.
Čiekurkalna ūdenstornis Gaujas ielā 21, Rīgā. Arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1913.–1915. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Краткий обзор деятельности Рижской городской управы за 1914 г., Рига, Рижская городская управа, 1915.
Čiekurkalna ūdenstorņa šķērsgriezuma zīmējums. Arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1912. gads.
Avots: Краткий обзор деятельности Рижской городской управы за 1914 г., Рига, Рижская городская управа, 1915.
Pārbūves
1937. gadā Āgenskalna ūdenstornim pēc inženiera Pāvila Pāvulāna projekta L. Neiburga būvniecības firma veica pārbūvi, mūrējot torņa balsta konstrukciju vēl divus stāvus augstāku (piebūvētā posma fasādi veidojot saskaņoti ar oriģinālo fasādi – sarkanu ķieģeļu mūri zigzaga rakstā) un rezultātā paceļot tvertnes daļu par 7,5 metriem augstāk.
Āgenskalna ūdenstorņa paaugstināšanas projekta šķērsgriezuma shēma. 1937. gads. Inženieris Pāvils Pāvulāns.
Avots: Pāvulāns, P. Rīgas pilsētas Pārdaugavas rajona ūdenstorņa pacelšana par 7,50 m, Ekonomists, Nr. 23., 1939.
20. gs. gaitā īstenoto remontu darbu rezultātā ieviestas izmaiņas visu četru Rīgas pilsētas ūdenstorņu fasāžu mākslinieciskajā noformējumā, piemēram, nomainot jumta segumu (Āgenskalna un Čiekurkalna ūdenstorņiem oriģinālais slānekļa dakstiņu jumta segums aizvietots ar skārda segumu), pārkrāsojot fasādes (Āgenskalna un Čiekurkalna ūdenstorņiem vienkāršots tvertnes daļas fasādes krāsojums, kam sākotnēji bija dekoratīvs raksturs; Maskavas priekšpilsētas ūdenstorņiem nav saglabāta sākotnējā krāsojuma polaritāte, kas ietvēra vēstījumu), taču šīs izmaiņas nav vērtējamas kā neatgriezeniskas.
Nozīme 20. gs. un mūsdienās
Visi četri Rīgas pilsētas ūdenstorņi atbilstoši savai sākotnējai funkcijai tika izmantoti līdz pat 20. gs. beigām. Mūsdienās tie joprojām atrodas pašvaldības īpašumā. To iekšienē ir saglabājušās oriģinālās tvertnes un inženiertīkli, un arī sākotnējais telpu plānojums, bet to nākotnes funkcionālais pielietojums ir nenoteikts.
Līdzās praktiskajai nozīmei, Rīgas pilsētas ūdenstorņu arhitektūra laika gaitā iemantoja arī kultūrvēsturisku nozīmi. Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss ir piešķirts visiem četriem Rīgas pilsētas ūdenstorņiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām: Maskavas priekšpilsētas ūdenstorņi Mazajā Matīsa ielā 2 (aizsardzības nr. 6632); Āgenskalna ūdenstornis Alīses ielā 4 (aizsardzības nr. 6608); Čiekurkalna ūdenstornis Gaujas ielā 21 (aizsardzības nr. 6694).
Līdz mūsdienām nav saglabājies par ūdenstorni dēvētais Maskavas ielas vecās sūkņu stacijas tornis: tā nojaukšana 1924. gadā izraisīja tā laika sabiedrības kritiku, kas atspoguļots laikraksta Rigasche Rundschau rakstā "Par vienu Rīgas pilsētas orientieri mazāk" (Ein Wahrzeichen Rigas weniger).
Āgenskalna ūdenstorņa paaugstināšanas būvdarbi. 1937. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Latvijas Arhitektūras muzejs.
Āgenskalna ūdenstornis pēc 1937. gadā veiktajām pārbūvēm Rīgas skatu kinohronikas sižetā.
Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Atspoguļojums mākslā
Maskavas ielas ūdens sūkņu stacija pēc tās atklāšanas attēlota grafikā: pēc Roberta Borharta (Robert Borchardt) fotogrāfijas 1863. gadā izgatavotā tērauda gravīra tika publicēta Rīgas Almanahā (Rigascher Almanach) 1864. gadā. Maskavas ielas ūdens sūkņu stacijas torņa nojaukšana 1924. gadā tika dokumentēta režisora Arnolda Cālīša uzņemtajā filmā "Kā uz tās Augstās Rātes pavēlēšanu to smuku vecu ūdens skunstes torni nogāze" (1924).
Rīgas pilsētas ūdenstorņi tika attēloti 20. gs. fotogrāfijās un pastkartēs: īpaši populāri bija skati ar Āgenskalna ūdenstorni, kam bija ne vien izteiksmīga arhitektūra, bet arī gleznaina apkārtne – priedēm apaugusi smilšu kāpa, kas bija iecienīta rīdzinieku atpūtas vieta.
Rīgas pilsētas ūdenstorņiem kā Inces tipa torņiem raksturīgā silueta grafisks attēls mūsdienās tiek izmantots Rīgas pilsētas pašvaldībai piederošās kapitālsabiedrības “Rīgas ūdens” logotipā.
