28/08/2026
Pēc visa mūsu ģimenes ierastā trakā ikdienas skrējiena kaut kā vismaz pāris reizes gadā prasās aizbraukt un atpūsties pa mierīgo - jeb kā mēs sakām “pa somisko”. Kā jau varat saprast, tad reizi gadās mums uznāk vēlme aizdoties nedaudz uz ziemeļu pusi un jau trešo reizi pēc kārtas pilnīgi nejauši arī Somijā mums paveicās ar laikapstākļiem, jo, kamēr Latvijā plosās vētras, tikmēr tur - augšā - ir fantastiski izcili mierīgas debesis!
Šoreiz mūsu ceļo ved uz Visit Jyväskylä Region, kas ir pusceļā starp Helsinkiem un Oulu un šeit esot tie neskaitāmie ezeri, tāpēc viss apvidus saucas “1000 ezeru zeme”. Nu, ja tā paskatās kartē, tad tiešām ūdens te ir krietni vairāk kā cietzemes.
Pirms 2 gadiem Balttour izstādē iepazināmies ar Johannu, kura pārstāvēja Jiveskilu šeit Rīgā, un plānojām jau aizbraukt ciemos tad, bet kaut kā visu laiku viss pārlikās, līdz beidzot šogad pareizi salikās mūsu brīvie datumi un laikam jau jāsaka, ka pareizajā brīdī - jo nedaudz bija pārslodze ar visu un mēs zinām, ka pēc Somijas vienmēr parādās daudz jaunas enerģijas.
Piedevām, tā kā pirms burtiski nedēļas bijām pabeiguši mūsu kārtējo Ukrainas braucienu ar auto un 4000km aiz muguras, nokļūšanai Jiveskilē izvēlējāmies autobusu, jo, kā, izrādās, iekāpjot no rīta Rīgas autoostā spilgti zaļajā FlixBus autobusā, tā nedaudz pēc pusdienām jau esi Tallinā, kur tiec pievizināts pie paša ostas termināla un atliek tikai uzkāpt uz Tallink Silja Suomi prāmja, kas arī nedaudz pārsteidz ar to, cik ļoti atšķiras no tiem, kas kādreiz kursēja no Rīgas un, kopā ar kādu ļoti ceļot gribošu kaiju, kura tā arī visu braucienu nosēdēja uz augšējā klāja nojumes līdz Helsinkiem, pēc divām stundām jau esam Helsinkos, kur mūs tālāk līdz centram – Kamppi autoostai – aizved tas pats “Flixbus” autobuss.
Līdz Jiveskiles reisam mums ir apmēram pusotra stunda laika, ārā gan nedaudz viegli smidzina lietus, bet nesēdēs taču pazemes autoostā (fantastiska ideja - ziemā silti, nekas nekrīt uz galvas, vējš nepūš pa gaisu), tāpēc dodamies nedaudz pastaigāties pa Helsinku centru, un pilnīgi rodas sajūta, ka ļoti labprāt te varētu atbraukt pat uz kādām 2 dienām. Jā, nav nekādas vecpilsētas, bet toties ir neskaitāmi mūsdienu arhitektūras brīnumi un ļoti elegantas ēkas no iepriekšējā gadsimta.
Mūsu lielais pārsteigums ir Nacionālā bibliotēka. Nekad nekur citur nebijām redzējuši tik dzīvīgu un pat pārpildītu bibliotēku, un cilvēki iekšā tiešām sēdēja visur, kur vien to drīkst un nedrīkst darīt un lasīja grāmatas! Vienā no stāviem, piemēram, ir izveidots radošo nozaru inkubators un laboratorija - kurā ikviens var izmantot lielformāta drukas iespējas, printēt ar 3D printeri, šūt, griezt ar lāzeru, izmantot jaudīgus datorus video montāžai, utt. Pirmo reizi bija tā, ka negribējās tik ilgi iet prom no bibliotēkas. Laukā, vēl, piemēram, notika arī dzejas lasīšana un cilvēki tiešām to arī klausījās!
Ātri vēl ieskrienam vietējā pārtikas veikalā - mums priekšā 3 stundas ceļā un kāds ābols vismaz jāuzgrauž un tad jau kāpjam iekšā nākošajā zaļajā pilnīgi jaunajā Scania luksus “Flixbus”, kur mūs sagaida baltā kreklā un kaklasaitē tērpts soms, runājošs izcilā angļu valodā. Man dažreiz liekas, ka somi angliski runā labāk kā paši angļi... Lēnām kustoties laukā no Helsinkiem smaidu izraisa vēl viens patiesais mīts par Somiju – jo tā ļoti klusām, bet šoferim fonā skan somu rokmūzika un viņš ļoti mierīgi, bet precīzi ar roku sit bungu partijas ritmu pa stūri.
Mēs esam pa Somiju braukuši arī garos posmos - līdz Rovaniemi – ar auto, tāpēc zinām, ka te neviens nepārkāpj noteikumus un šis brauciens ir tiešām maksimāli līgans, bez straujām bremzēšanām, apdzīšanām, tā lai varam arī izbaudīt skatus pa logu un daudzās klintis ceļu malā. Kaut kā ienāk prātā doma – ka te noteikti labi var nopelnīt pārdodot kaut ko priekš ceļu būves traucējošo klinšu spridzināšanas...
Tie, kas ir skolā mācījušies ģeogrāfiju, noteikti zina, ka jo tuvāk polārajam lokam, jo saules riets notiek mierīgāk un pakāpen*skāk un šeit ir arī polārās naktis, kad saule nenoriet vispār (mēs pērn tā līgojām ar Santa Klausu), līdz ar to arī šoreiz saule turas līdz pēdējam un, kad pirms deviņiem vakarā iebraucam paša Jiveskilē - tad joprojām ir maksimāli vēl dienas sajūta. Kopumā - 12 stundas ceļā ar 3 dažādiem transporta līdzekļiem un esam klāt.
Mēs šeit un reģionā būsim 3 pilnas dienas. Vispirms vienu dienu pa pašu pilsētu, tad izbrauksim tuvāk dabai un tad atpakaļ uz šejieni. To visu – ar autobusiem, velo un ari kanoe laivām, bet par to tad otrajā raksta daļā.
Pirmās 2 naktis paliksim somu viesnīcu ķēdēs Sokos vienā no viesnīcām - Original Sokos Hotel Alexandra, kas ir tepat burtiski vienas minūtes attālumā no stacijas, kas, kā ierasts Somijā, ir apvienota autobusa un dzelzceļa pietura, lai vienkāršāk viss. Somijā īstenībā viss ir par to, ka vienkāršāk. Te jau citādāk nevar – bargas ziemas, daudz sniega, un galvenais ir vienkārši izdzīvot, tāpēc - neliela māja, kas labi tur siltumu, protams, ar saunu, kaut kāds auto, kuram ir vienalga cik rūsas caurumi, taisni, bet pamatīgi ceļi, vienkāršs, bet ļoti barojošs ēdiens, kuru viegli pagatavot un ļoti, ļoti daudz kustības visu laiku!
Kad iečekojamies numuriņā - pamanām, ka mums ir dāvaniņas- suliņas un šokolādes no viesnīcas. Jā, mēs šeit esam rakstīt par viņiem un viņi to zina, bet, kā mums pastāstīja pēc tam – tad katru dienu jebkurš no šīs ķēdes Sokos darbiniekiem drīkst iepriecināt kādu viesi - vienkārši kaut ko uzdāvinot! Un nevajag nekādas lielās dāvanas - tās mini salmiņu suliņas mēs atceramies joprojām. Un vēl - somi vispār nebaidās atšķirties un izskatīties citādāk, tā nu mūs reģistrē kundze nu jau tādos kā mēdz teikt cienījamos gados, bet ar lillā matiem un pīrsingiem, piedevām, viņa izskatās vienkārši fantastiski!
Pats numuriņš mums tiek ar pusotra stāva gultām - kad bērni guļ virs mums, tādās kā prāmja kajītēs, bet visādi citādi - lielisks plānojums. Mums, protams, mierā nesēžas un tāpēc dodamies vēl iziet nelielu aplīti pa pilsētas centru. Pirmais, kas krīt acīs - ļoti gaišas ielas – bet tas tīri praktiski, kad ziemā ir tikai 3-4 stundas dienas gaisma, vajag visu izgaismot. Otrs – viss pamatā ir velo braucējiem un gājējiem, bet respektējot arī auto. Mēs dzīvojam blakus dzelzceļa līnijai, un ir uzcelta milzu skaņas izolējoša siena, tā kā vispār neko nedzird. It kā tie nelieli sīkumi, bet kopumā rada sajūtu, ka te taču ir forši, bet, nu, iespējams, nedaudz garlaicīgi dzīvot.
Ielās pilns ar jauniešiem - visiem jancīgas platas bikses ar daudz uzlīmēm, uzšuvēm vai kā to pareizi nosaukt. Bikses arī dažādās krāsās. Kārlis uzreiz internetā izrok, ka somiem tikko sākušās studijas un bikses ar šīm uzšuvēm parāda, kurā fakultātē kurš īsti studē un tad mēs arī saprotam, ka Jiveskile ir milzīga studentu pilsēta.
Pēc visa garā ceļa un zinot rītdienas plānus - dodamies vien gulēt un miegs ir vairāk kā izcils. No rīta abi ar Kārli ejam ātrākā solī uz brokastu vietu - cerībā, ka būs Tamperē mūsu iemīļotā asinsdesa, bet, kā izrādās, tā ir tikai turienes ikdienas ēdiens, lai gan starp pilsētām kādi 150km. Visādi citādi - brokastis lieliskas, nedaudz negribot pārsteidzu viesmīli, jo paprasu, kur lielās glāzes, stāvot pie ingveru šota trauka, jo man liekas, ka tā ir ābolu sula un es tā uzreiz ieleju 200 gramus šī rīta trieciendzēriena un, lai neizskatītos galīgi muļķīgi - to arī praktiski vienā stiepienā iedzeru... Bet vismaz nevaru pēc tam visu dienu sūdzēties par jaudas zudumiem!
Mūsu viesnīcai ir vēl viena fantastiska priekšrocība - bezmaksas velo. Ierasts, ka šie viesnīcu velo ir tādi jauni un glauni, šeit - labāk uz bildēm paskatieties. Mums iesākumā vispār liekas, šie kaut kādi lietotie no Holandes, kas kā humānā palīdzība atnākusi kaut kad pirms 30 gadiem. Bet nekā - izrādās, šie krāsainie JoPo firmas velo ir somu klasiskie velo, kuri vislētākajā versijā jauni maksā vismaz 490 EUR ar vienu ātrumu un kājas bremzi... Beigu beigās īstenībā ir nereāls “fun” ar tādiem braukāties pēc nedēļas, kad bijām mājās un uzkāpām uz mūsu ikdienas ričukiem - pilnīgi pat nedaudz uzsita siltu atmiņu, cik tomēr JoPo arī ir ērti. Bet tas atkal pierādījums - somiem galvenais ir funkcionalitāte un ilgmūžība, jo velo tiešām nodod no paaudzes paaudzei un katrai somu ģimenei mājās ir vismaz viens JoPo.
Mūsu pirmā dienas pietura – kuru gaidām ar patiesu nepacietību, jo zinām, cik jaudīgi ir Somijas muzeji. Dodamies jeb drīzāk minamies uz Alvara Ālto muzeju Aalto2, kurš Jiveskilē ir viena no spilgtākajām pieturvietām, kas ļauj iepazīt Somijas dizaina un pasaules līmeņa arhitektūras saknes pilsētā, kur aizsākās izcilā somu arhitekta un dizainera karjera, kurš kļuva par vienu no modernās arhitektūras pamatlicējiem un, pateicoties sadarbībai ar sievu Aino un leģendārajam uzņēmumam Artek, radīja pasaulslavenas koka mēbeles un ikoniskus stikla traukus. Muzeja ekspozīcija un apkārtējās ēkas burtiski ļauj sajust viņa unikālo rokrakstu - organisko arhitektūru, kurā ēkas un dabiskie materiāli, piemēram, koks un sarkanie ķieģeļi, harmoniski saplūst ar dabu un ziemeļniecisko minimālismu. Neesam arhitektūras un dizaina zinātāji, bet šī vieta aizrauj ar to, ka uzzinām, no kurienes, piemēram, radusies ikoniskā taburetes forma, vai, ka tieši viņš izdomāja griestos unikālas formas logus, lai tie laiž iekšā pēc iespējas vairāk gaismas visos laikapstākļos. Arī šeit tiekam pie nākošās devas ar somu mieru un tas iedvesmo.
Jiveskile lepojas ne tikai ar Alvara Ālto arhitektūras mantojumu, bet ir arī pasaulslavenās Valmet - Valtra traktoru un smagās tehnikas rūpnīcas mājvieta, kas jau gadu desmitiem veido reģiona rūpniecisko un inženiertehnisko lepnumu. Šis industriālais gars organiski savijas ar Vidussomijas muzeja kultūras telpām Aalto2 kompleksā, kur pastāvīgā ekspozīcija apmeklētājus izved cauri reģiona vēsturei no akmens laikmeta līdz pat mūsdienu rūpniecības sasniegumiem.
Īpašu vietu muzejā ieņem kulta statusu ieguvusī rallija izstāde, kas veltīta leģendārajam Secto Rally Finland (agrāk pazīstamam kā Tūkstoš ezeru rallijs) un somu dziļajai, paaudzēs mantotajai mīlestībai pret autosportu. Ekspozīcija burtiski ieved apmeklētājus Vidussomijas ātro grants ceļu, priežu mežu un slaveno tramplīnu gaisotnē, izstādot unikālus arhīva kadrus, sacensību ekipējumu un stāstus par leģendārajiem "lidojošajiem somiem". Tāpat šeit aplūkojami vairāki īsti dažādu laikmetu rallija auto. Somijā rallijs nav vienkārši sports, bet gan nacionālās identitātes un slavenā “sisu” jeb iekšējā spēka izpausme, kurā saplūst gan inženiertehniskā meistarība, ko pārstāv tādi giganti kā Valmet, gan neatlaidība un kaislība pret ātrumu, padarot šo par vienu no aizraujošākajiem stāstiem visā reģionā.
Mēs vēl izspēlējam klasiskās spēles vienā no muzeja stāviem un tad jau laiks arī pusdienām, uz kurām aizminam tepat blakus esošo viesnīcu Finlandia Hotelli Alba ar tāda paša nosaukuma restorānu. Vispirms, somiem restorāns ir “ravintola” - kas laikam ir pasaulē ļoti atšķirīgi no vispārpieņemtā. Otrs – somu restorānos ļoti bieži ir divu veidu ēdienkarte - klasiskais variants, kad pasūti to, ko vēlies. Vidēji tas būs vismaz 18-20 EUR par porciju. Un tas ir otrs veids, kas mums pašiem ļoti patīk - bufetes tipa, kad vari iet papildināt reižu reizēm dažādus ēdienus, tā, piemēram, šeit tas maksāja 18,90 EUR. Iesākumā nedaudz grūti pierast pie šīs sistēmas, bet īstenībā pēc tam saproti, ka tā ir pat daudz ērtāk un interesantāk. Ir arī, piemēram, daudzas suši bufetes, kur pat par 13 EUR vari ēst tik daudz suši, cik lien iekšā. Mēs šeit, ar neaprakstāmu skatu uz vienu no ezeriem, vanšu gājēju tiltu un pāris no universitātes ēkām otrā ezera krastā, satiekamies arī ar Johannu no TIC un īstenībā uzzinām ļoti daudz par somu mentalitāti un saņemam atbildes uz jautājumiem, kurus esam varbūt kādreiz pakautrējušies pavaicāt citiem. Protams, pamatā jau te esam pusdienu dēļ, kuras arī izbaudām. Somi gatavo ļoti garšīgi, it kā vienkārši, bet tomēr citādāk kā mums ierasts.
Pa vienu no daudzajiem velo celiņiem tālāk ripojam centra virzienā, un, lai gan neliekas, ka pilsēta ir liela, īpaši, kad pēc brīža uzkāpjam Harju pakalnā un tajā esošajā Veselinnas skatu tornī, tomēr te dzīvojot vairāk kā 100 000 iedzīvotāju, bet tas ar visām piepilsētām kopā. No torņa augšas paveras skats pāri pilsētas panorāmai un uz visiem ezeriem, kas ieskauj šo samērā jauno pilsētu, jo tā ir dibinātā tikai 1837. gadā kā kultūras un izglītības centrs. Mums jau te rodas sajūta, īpaši skatoties uz ostas pusi, ka drīzāk esam dienvidu zemē, nekā tuvāk polārajam lokam, jo viss ir gaišs, viegls un tā osta ar graciozu arku tiltu iedod šo sajūtu vēl vairāk, un, kad paceļu augšā vēlāk dronu, pārliecinos, ka nezinātājs vispār nesaprastu, no kādas vietas mēs rādām foto.
Lejā tornī ir maziņš, bet ļoti izzinošs dabas muzejs, kurš, tāpat kā pats tornis ir bez ieejas maksas. Kāpjam lejā no pakalna un vienkārši turpinām čillot ar saviem JoPo pa pilsētu, līdz nonākam pie tāda ļoti radoša kvartāla, kas izrādās ir Toivola Old Courtyard Toivolan vanha piha - vienīgais saglabājies 19. gadsimta koka ēku kvartāls Jiveskiles centrā, kurā starp autentiskām amatu darbnīcām un muzejiem valda īpaša vēsturiskā gaisotne. Šī vieta ir pilnīgi citādāka kā pārējā pilsēta ar savu izskatu un arī noskaņu. Mēs pamanām blakus esošo kafejnīcu Valkoinen Puu, kas iemantojusi slavu ar savām milzīgajām, mutē kūstošajām amerikāņu tipa siera kūkām un mājīgu, gaišu gaisotni, un paņemam pa kūciņai un vienu no retajām reizēm šajā Somijas braucienā tiekam pie īstas - ne filtra kafijas. Principā - tāds tipisks un kārtīgs hipsteru rajons, bet vakaros te varētu būt pat ļoti interesanti.
Mums vēl īsti negribas ēst, tāpēc dodamies uz viesnīcas pusi, bet, tā vietā, lai nodotu velo, pārbraucam pāri sliedēm pa gājēju un velo tiltu, kas principā savieno divas pilsētas daļas. Šeit ir tā vieta ar neskaitāmiem kuģīšiem, peldošām visu formu saunām, restorāniem (pardon, ravintolām) uz ūdens, kuteriem, zvejas laivām un ļoti, ļoti daudz cilvēkiem. Papildu visam te ir jauno māju komplekss un milzīgs sporta laukums, kā arī Vidusjūras un Losandželosas kopējā gaisotne, jo daudzi arī sporto, brauc ar velo, skrien, staipās un vēl liela daļa vienkārši pastaigājas ar suņiem. Vēl uz katra stūra kāds makšķerē. Vai arī dāma bites kostīmā iet uz randiņu... Mēs vairākas reizes nobraucam pa šo promenādi no viena gala līdz otram, un tad beigās vēl pārbraucam pāri tiltam, kurš savieno šo ezera krastu ar otru. Zem tilta vēl peld vairākas saunas, jo nu galu galā ir piektdiena. Mēs izmetam loku līdz tiltiņam, kur bijām pirms pāris stundām un pa fantastisku promenādi JoPojam uz ēšanas vietu, pa ceļam vēl redzot kā tiek spēlēts “burbuļfutbols”...
Jiveskili ietver iespaidīgi ezeri - tā atrodas starp vairākām ūdenstilpēm, no kurām lielākais un reģionam centrālais ir dižais Paijannes ezers (Päijänne), kas stiepjas veselus 120km visu ceļu līdz Lahti un ir Somijas otrais lielākais ezers, kā arī valsts visdziļākais ezers (sasniedzot vairāk nekā 95 metru dziļumu). Šī milzīgā ūdens sistēma ar saviem tūkstošiem līču, salu un kristāldzidro ūdeni ne tikai apgādā visu Helsinku reģionu ar dzeramo ūdeni pa pasaulē garāko pazemes klints akveduktu, bet arī veido gleznainu ainavu, kas caurstrāvo visu Jiveskiles apkārtni.
Vakariņām izvēlamies Jiveskiles ostas rajonā esošo Konttiravintola Morton - absolūti unikālu un kulta statusu iemantojušu konteinerrestorānu, kas ir uzbūvēts no pārbūvētiem kravas kuģu konteineriem. Šī vieta ir ideāli iekārtojusies tieši pie ūdens, piedāvājot plašu terasi ar pasakainu skatu uz ezera līci un pietauvotajiem dažādajiem ūdens transporta līdzekļiem. Ir izcili silts vakars, mēs lasām ziņas par gaidāmo vētru Latvijā, un liekas nedaudz dīvaini, ka tik tuvu var būt tik milzu laikapstākļu atšķirības.
Morton industriāli stilīgais dizains saplūst ar mājīgu atmosfēru, mēs pasūtām viņu leģendāros, sulīgos burgerus un frī kartupeļus, kas pēc garā velo un pilsētas izpētes brauciena garšo vienkārši dievišķi. Un vēl - Somijā porcijas ir milzīgas - arī šeit, ja nebūtu tik daudz nominuši, nu labi, nav jau daudz, bet kas par emocijām bija, tad vajadzētu līdzi kastītes. Visa promenāde un arī restorāns ir pārpildīts ar laipniem un smaidīgiem cilvēkiem, somi pat mēdz vienkārši pienākt un sasveicināties un apjautāties, kā tev klājas. Ipaši šeit jāizceļ meitenes, kas šeit strādā - tik fantastisks serviss vecajā Eiropā sen nebija redzēts un paši līdz ar to paliekam ar smaidiem uz sejām.
Vēl viena lieta – somiem pieņemts diezgan daudz kur pēc sevis pašiem novākt traukus un sašķirot atkritumus - arī šeit tā dara visi. Mēs nebijām ļoti daudzos restorānos Jiveskilē, bet nu šī vieta mums ļoti iepatikās, piedevām, viņiem esot vēl viena tāda vietiņa Helsikos.
Mēs taču varētu braukt mājup, vai ne? Protams, ka nē - jo mēs vēl izmetam loku cauri visai pilsētai uz otrā pusē esošo ezeru un tās pludmali, kur Dārta bradājot dabū vēl arī mūžā pirmo piesūkošos dēli un mēs dabūjam spiedzienus!
Tā nu pa tumsu – bez jebkādiem velo lukturiem ar vēl vienu līkumu gar vēl vienu pilsētas stūri ripojam uz viesnīcu, bet nu nekas – ielas fantastiski izgaismotas un mēs vēl pat paspējam ieraudzīt vienu no Valmet rūpnīcām, kas šeit ražo tra.... nē, nē, ne traktorus, bet papīra apstrādes iekārtas.
Pa ceļam vēl piestājam pie neparasta metāla pieminekļa, jo kā izrādās Jiveskile lepojas ar vienu no visu laiku izcilākajiem pasaules tramplīnlēcējiem - leģendāro Mati Nikenu, kurš ir četrkārtējs olimpiskais čempions un nacionālais varonis, kura vārdā ir nosaukts slavenais Laajavuori tramplīnu kompleksa lielais tramplīns (Nykäsen mäki).
Piemineklis viņam, kas nosaukts par "Höyhen" (Spalva) un kuru veidojusi māksliniece Kaarina Kaikkone, atrodas Hippos sporta parkā. Tas ir veidots no nerūsējošā tērauda un granīta, un tā dizains simboliski atgādina putna spalvu, kuras centrālie elementi līdzinās tramplīnlēcēja trajektorijai, bet augšpusē vērstās slēpes simbolizē gan Nikena pirmās bērnības slēpes, gan viņa lidojumu un pēdējo lēcienu citā dimensijā.
Beidzot esam arī viesnīcā, atdodam šīs dienas pavadoņus - JoPo velo un varētu jau gandrīz doties pie miera, bet, tā kā šodien vel iekritusi mūsu kāzu jubileja - bērni ar varu mūs aizdzen vismaz nelielā randiņā uz kādu klubiņu. Vispirms gan ar bēnu atļauju pastāstīsim vēl kaut ko - kamēr kārtojamies ar velo nodošanu - pie viesnīcas pieripo vesela futbola komanda – no autobusa izbirst bars ar Dārtas vecuma čalīšiem - kā viņa pati saki - līdz ar to Dārta mulst un sarkst – un nesaprot, kā rīt varēs aiziet brokastīs. Bet par to, kas samulsināja un lika sarkt Kārlim - nākošajā rakstā...
Ar Somijas klubiem mums jau ir pieredze – un jau nojaušam ko gaidīt, bet nu Jiveskile laikam pārspēja visu iepriekš redzēto un piedzīvoto - jo, lai arī izklaides vietas te ir vairumā, nevilka iespēja maksāt ieejas maksu apmēram 25-30 tajos, kur kāds uzstājās, dažos mums ar Ditu bija pārāk daudz apģērba šim vakaram, vai arī pārāk maz ādas apģērba un nebija neviena tetovējuma, citos atkal bijām nedaudz par jaunu... Ballītes noskaņu noķērām un sapratām, ka Somijā ir forši tirgot arī riktīgi mini-mikrosvārkus un apģērbu metāla stila mūzikas piekritējiem. Bet – pirmā pilnā diena Somijā - fantastiska un ar nepacietību gaidām nākošo, kas būs pilnīgi citādāka!
Raksts tapis sadarbībā ar Jiveskiles reģiono tūrisma centru un tā finansiālo atbalstu.
